Es piedzimu Latvijā padomju režīma ziedu laikos, kad Padomju Savienība bija viena no vislielākajām impērijām pasaulē. Dzelzs aizkara laikā tā piedzīvoja savu kulminācijas uzplaukumu, un pēc tam, protams, kā visas citas impērijas, sabrukumu. Mūsu vecāki  bija stingri, apzinīgi Padomju Savienības pilsoņi, kas savu visu apzinīgo mūžu bija veltījuši  valsts labklājības celšanai. Ģimene un bērni nāca pēc tam. Bērnu audzināšanu bija uzņēmusies valsts. Pilsoņu pienākums bija visus savus spēkus un laiku veltīt komunisma celšanai un valsts labklājībai.

Bērnu smadzeņu skalošana sākās jau bērnudārzā, pēc tam skolā. Tad tehnikumā vai universitātē, vai arī darbavietā. Komunistiskā partija un Ļeņins bija Dieva vietā. Viss cits it kā bija mazsvarīgs. Tikko bērni bija sasnieguši 7- 8 gadu vecumu, aptuveni 2. klasē visi tika uzņemti oktobrēnos, kurus sauca par Ļeņina mazbērniem. Mums visiem tika izsniegtas piespraudes zvaigznes veidā, ar Ļeņina portretu vidū. Tās bija mūsu lepnums un neatņemama skolas formas sastāvdaļa. Pēc tam aptuveni 9 – 11 gadu vecumā mēs visi tikām uzņemti pionieros un mums ap kaklu tika apsieti sarkani kaklauti. Pionieru sauklis bija: ,,Esi gatavs?” atbilde: „Vienmēr gatavs!” Katros valsts svētkos mūsu pienākums bija piedalīties valsts sumināšanas parādēs.

Pēdējā pamatskolas klasē nāca nākamais jaunieša izaugsmes posms – gandrīz katrs kļuva komjaunietis. Tika izsniegta nozīmīte – uz sarkana karoga Ļeņina attēls sānskatā. Te sākās tava karjera, ja bija vēlēšanās izvirzīties. Ja biji teicamnieks un spējīgs izcīnīt augstus sasniegumus visas Savienības mērogā, tad pastāvēja iespēja iekļūt izredzēto skaitā un pavadīt vasaras brīvdienas Melnās jūras krastā speciālā pionieru nometnē, kura saucās “ARTEKS”. Tur bija sapulcēti apdāvinātie bērni no visas Padomju Savienības - izcilnieki mācībās, sportā, mūzikā. Ja kāds vēlējās savu karjeru veidot saistībā ar politiku, tad varēja mēģināt kļūt par savas skolas komjaunatnes pirmorganizācijas sekretāru, pēc tam darboties šai laukā rajonā un pat republikas mērogā.

Es nebiju šo cilvēku skaitā, tā kā mūsu ģimene bija melnajā sarakstā. Un sevišķas alkas pēc karjeras politikā man tanī laikā arī nebija, nebiju vēl izaugusi līdz tādam līmenim. Drīzāk es biju sapņotāja. Man gribējās ceļot, redzēt svešas zemes, biju aizrāvusies ar ceļojuma aprakstu grāmatu lasīšanu. Mūsu radinieki bija “aizmukuši uz ārzemēm”, līdz ar to mēs tikām ieskaitīti politiski neuzticamo skaitā.

Mana nelaiķa vecmāmiņa nekad daudz par to nerunāja. Viņa teica, ka sienām ir acis un ausis, un nekad nevar zināt, kas tevi noklausās. Mēs, protams, nelikāmies mierā, kā jau bērni būdami.

Omamma teica, lai mēs, bērni, neizaicinām savu likteni, citādi var sanākt kā mūsu nelaiķa vectēva darbabiedram. Protams, mūsu ziņkārībai nebija robežu un mēs plijāmies virsū, kas notika ar vectēva darbabiedru.

Ir pagājis vairāk nekā 40 gadu, bet vecāsmātes īsais stāstījums vēl joprojām ir dzīvs manā atmiņā: ,,Vectēvs 50. gadu sākumā strādāja vietējās fabrikas cementa ražotnē. Lielākā daļa strādnieku bija ievestie baltkrievu strādnieki. Pēc kara cilvēki vagoniem tika ievesti Latvijā no citiem Padomju Savienības reģioniem. Bet šajā cementa fabrikā strādāja daži vietējie iedzīvotāji, tai skaitā mans opaps un viņa darbabiedrs. Vienu rītu mana vectēva darbabiedrs atnāca uz darbu. Mājās bija aptrūcies ietinamais papīrs, un viņa sieva bija ietinusi sava vīra  pusdienu sviestmaizes avīzē. Pusdienlaikā vectēva darbabiedrs attina savas sviestmaizes kopējā ēdamistabā, izgludināja avīzi un sāka lasīt to. Pretī viņam raudzījās Staļina foto, bet viņš to neredzēja, vai arī nepiegrieza nekādu sevišķu vērību tam, jo avīzes bija vienmēr pilnas ar ”mīļotā vadoņa“  bildēm.

Pusdienlaika pārtraukums beidzās, vectēva darbabiedrs saņurcīja avīzi, iesvieda to papīrgrozā un atgriezās pie darba. Tās pašas dienas vakarā pēc darba viņš tika arestēts turpat pie fabrikas vārtiem. Cilvēki bija pārsteigti, jo vectēva darbabiedrs tika apvainots valsts nodevībā un necieņā pret valsts vadoni. Viņam tika piespriesti 25 gadi izsūtījumā, viņa sievai 15 gadi izsūtījumā kā līdzdalībniecei. No tā laika neviens vairāk viņus neredzēja un neko nezināja. kas notika ar viņu ģimeni, kur palika viņu bērni.

Tanī laikā mēs tā īsti neaptvērām omammas brīdinājumu, bet tagad, būdama pieaugusi sieviete, es saprotu, ka mana ģimene vispirms bija domājusi par mūsu drošību, tāpēc nekas tāds nekad netika pārrunāts bērnu klātbūtnē, lai mēs netīšām neizpļāpātu ko lieku.

Mums bija stingri piekodināts, ka nevienam nav jāzina, kas notiek mājās un kas tiek runāts ģimenē. Lieki nepļāpāt ar draugiem, jo bērniem ir bērnu darīšanas, bet pieaugušajiem - savas. Uz ielas nerunāt ar svešiniekiem un nekādā gadījumā neiet līdzi, kā arī nevest uz mājām svešus cilvēkus. Mēs dienas laikā vienmēr tikām izsūtīti laukā spēlēties, vakarā – gulēt, kad risināja nopietnas sarunas.

Esmu nolēmusi, ka mēģināšu uzrakstīt stāstu par piedzīvoto manas dzīves laikā, kad bija ļoti grūti atšķirt patiesību no meliem un vēlamo no esošā. Manai nelaiķa vecmāmiņai bija taisnība, kad viņa teica, ka labi ir visur, kur mūsu nav, un nekur nav maizes bez garozas. Mūsu radinieki kara laikā bija emigrējuši uz ārzemēm, un vairāk nekā 50 gadus mēs nebijām saņēmuši nekādas ziņas no viņiem, mēs pat nezinājām, vai kāds no mūsu radiniekiem vēl ir dzīvo starpā.

90. gadu sākumā mēs saņēmām ziņu, ka manas vecāsmātes brālis ar savu ģimeni veiksmīgi 60. gadu sākumā nokļuvis Austrālijā. Vispirms viņi ir bijuši nosūtīti uz Grieķiju, uz bēgļu nometni, pēc tam kara beigās uz Turciju un visbeidzot uz Austrāliju. Bijām priecīgi, uzzinot, ka viņi visi ir dzīvi un veseli, un man ir trīs otrās pakāpes brālēni un 2 māsīcas. Viņi visi ir dzimuši tur, kad manas vecāsmātes brālis un viņa sieva bija iekārtojušies uz patstāvīgu dzīvi Austrālijā, Darvinā.

Tā kā es neesmu sevišķi sabiedriska persona, tad mans draugu loks nav sevišķi liels, tajā nav slavenību vai augsti stāvošu personu, tāpēc stāsts būs par vienkāršiem cilvēkiem, kuri dzimuši bijušajā Padomju Savienībā, audzināti stingrā padomju garā vienkāršās vidusmēra strādnieku ģimenēs un ieguvuši pamatizglītību bez sevišķiem panākumiem vai izciliem rezultātiem un sasniegumiem parastās skolās.

Lielākā daļa no viņiem sāka strādāt uzreiz pēc skolas beigšanas. Daži aizgāja mācīties uz tehnikumiem, daži mēģināja izsisties uz augšu.

Katrs dzīvoja savu ierasto ikdienas dzīvi līdz momentam, kad sākās neatgriezeniskas pārmaiņas pēc, tā saucamās, perestroikas, un mēs vēl neaptvērām, cik ļoti tās apgriezīs mūsu pierasto dzīvi ar kājām gaisā.

Pēc manām domām, šis laiks ir bijis vislielākais laupīšanas mākslas darbs. Valsts tika pilnībā izlaupīta līdz beidzamajai kapeikai. Viss tika izsaimniekots un sadalīts uz galviņām. Un viss tas tika izdarīts oficiāli - juridiski likumīgi, un tie, kas to darīja, visi palika nesodīti. Tā vietā, lai šos ”izcilos prātus ” saliktu aiz restēm, viņi tika izsludināti par jaunās valsts “glābējiem”!