Ikdienā mēs nepamanām, cik skaistā vietā dzīvojam un cik jauki cilvēki mums apkārt. Jānāk vienam, šai gadījumā Inārai Šteinbergai, lai savācot kopā stāstus no teiku pasaules, no novada pagastu vēstures annālēm (pasmeltām no izgājušu laiku avīzēm un žurnāliem), atklātu, cik bagāta ar valodu, ar stāstiem, ar notikumiem ir bijusi Blīdenes, Brocēnu, Cieceres, Gaiķu, Remtes un tiem klāt pieguļošo pagastu dzīve. Dažkārt skarba, dzīves prozas piepildīta, dažkārt ar komisma un joku pieskaņu, bet noteikti saistoša.

Šī nav vēstures mācību grāmata, sadalīta obligātos paragrāfos un aptveroša no A līdz Z, tie drīzāk ir brīnumaini vai ne tik brīnumaini, bet spilgti uzplaiksnījumi, kuros ne tikai vietējie ļaudis, bet visi Latvijai piederīgie var ieraudzīt teiksmainu un pagājībā aizmirstu, bet nu no jauna uzceltu vietu, lietu un cilvēku darbu atspīdumus. Kurzemnieki katrs uz sava novada vai pagasta vērtību izcelšanu pēdējās desmitgadēs ir bijuši sevišķi naski. Lai minam lielisko Laimdotas Junkaras apkopojumu “Ugāles pagasta stāsti: fakti, vietvārdi, teikas, atmiņas” (2009), krājumu “Vecās māmuliņas dziesmu pūrs Zlēkstendē” (2008), Mirdzas Birznieces “Aizpute” (2004) un “Lejaskurzemes teikas, nostāsti un spoku stāsti” (2006), Artura Antonija “Ar arklu un zobenu sentēvu kalnainajos līdumos” (par Priekules novadu; 2006), ASlfrēda Lejas “Kāda danga Kurzemē” (2006), folkloristes Māras Vīksnas sakārtoto “Sveicināti Saldū! Saldus novada folklora” (2010), apjomīgo kolektīvo pētījumu “Kuldīga. Arhitektūra un pilsētbūvniecība” (2013) utt. Nu šīm grāmatām godam piepulcēsies arī Brocēnu novada grāmata “Toreiz…”

Cilvēkam visumā ir raksturīga ziņkārība – no kurienes nākuši senči, ko nozīmē dzimtas uzvārds, kāpēc manu dzīves vietu sauc tā un ne citādi… Teikas uz jautājumu, kāpēc to vai citu vietu sauc kādā vārdā, parasti atbild ar teiksmainu versiju. Tā lasītājs šajā krājumā varēs izlasīt, ka Brocēnu ezers, arī tā nosaukums cēlušies no tā, ka vagars kliedzis muižkungam: „Br-r-r-auc! Br-r-r-auc!” Bet velns šo izmēdījis: „Br-r-r-auc!” Br-r-r-auc!” Savukārt Remte it kā radusies no tā, ka melns mākonis kādai sievai sabiezējis virs pašas galvas tik spēji, ka tik vien paspējusi kā iesaukties: „Remdējies!” Pēc šiem vārdiem ezers sašķīdis divās daļās un nogāzies zemē. Grāmatā varēsiet atrast ziņas par mājvārdiem un to nosaukumu izcelsmi.

Pašai Blīdenei un tās apkaimei grāmatā atvēlēta apjomīga vieta, tiesa, nav teiku, kurās, kā par Brocēniem vai Remti, būtu saistoši izstāstīta kāda tautas etimoloģija (vietas vārda izcelšanās stāsts). Diez vai daudzi šodien varēs iedomāties, ka nosaukums Blīdene (agrāk saukta arī par Blīdieni) ir radniecīgs lietuviešu vārdam ‘blende’ – koks blīgzna. Sākotnēji Blīdene būs bijusi vieta ar biezu blīgznu audzi. Līdzīgi kā Kurzemes vieta Lipaiķi norāda uz to, ka tur agrāk augušas liepas. 

Teikā par avotu Blīdenē stāstīts par to, kā kāds vīrs laipni uzņēmis savās mājās nabaga ceļavīru. Pateicībā par laipno uzņemšanu nabags, kas izrādījies pats Dieviņš, uzdāvinājis bunduli, no kura iztecējis skaidravots, un teicis saimniekam: “Šis avotiņš lai paliek kā maza pateicība no manis par jūsu labsirdību; ūdenim liels spēks, kuru pieminēs jūsu bērnubērni.”

Arī garīgajam avotam  - grāmatām - ir liels spēks, kad tās izveido (paldies Inārai Šteinbergai par šo pacietīgo darbu!) un arī, kad tās lieto – lasa. Un, kas no atmiņām un mutvārdiem pārcelts rakstu valodā, tas paliek!  

Janīna Kursīte, tradīciju pētniece