Lai ieviestu pilnīgāku izpratni un skaidrību par šo vēsturiski autobiogrāfisko, episko darbu „Grēka maratons”, ir nepieciešams precizēt, ka tas burtiski un tiešā nozīmē neatbilst šim minētajam žanram. Izdarītas daļējas vai pilnīgas vārdu vai uzvārdu izmaiņas. Nemainīgi un nesagrozīti palikuši ģeogrāfisko un administratīvo vietu nosaukumi, to datētais laiks un vēsturiskie notikumi. Neapšaubāmi, ka tas ir paša autora piedzīvotais un pārdzīvotais dzīves stāsts, bet tā nav ne dienasgrāmata, ne arī memuāri, tajā nav ievērota precīza notikumu hronoloģija un attēloto personu biogrāfijas, runas un darbības absolūts autentiskums. Taču sižetisko risinājuma gaitu autors nav izdomājis un tie visi notikumi ir reāli norisinājušies. Autors tos ir attēlojis caur savu kritēriju, pārdzīvojumu un emociju prizmu un izveidojis kā literārus tēlus, balsoties uz tā laika reālo notikumu fona gan savā, gan arī visu to cilvēku dzīvē, ar kuriem tajā laika personīgi komunicējās.

Esmu pārliecināts, ka šāda veida vēsturiskā žanra izvēle un izmantošana ir vispiemērotākā, un, ka šis darbs radīs interesi visiem vēl no tā laika palikušajiem dzīvajiem cilvēkiem, kā arī kļūs par bagātu izziņas avotu pašreizējām un nākošajām paaudzēm. Gan pašreizējā, gan nākamās paaudzes varēs uzzināt par sava novada pagātni, par tuvākās un tālākās apkārtnes cilvēku dzīves gaitām, viņu pārdzīvojumiem un likteņiem, kā viņi dzīvoja pirms viņiem, staigāja pa šiem Vidzemes mazajiem lielceļiem, lauku ceļiem un takām.

Esmu iecerējis šo darbu zināmā mērā arī kā sava laika sociālo vēsturi, kas skaidri parāda, kā tas iespaidojis cilvēkus, kas tajā dzīvojuši. Ir taču skaidrs, ka vēsture ir mācība par to, no kurienes mēs nākam un skaidri iezīmē to ceļu, pa kurieni mēs virzīsimies nākotnē. 

Es nebūt necenšos iegrimt nostalģiskās atmiņās un izjūtās, bet, cieši turoties pie savas dzīves patiesības, cenšos, cik vien tas manos spēkos, tēlot savā dzīvē piedzīvoto un izjusto pēc iespējas reālāk, lai gan neapšaubāmi savas pēdas ir atstājis subjektīvais faktors. Nav tik svarīgi saprast, bet gan izjust tā laika elpu un raudzīties uz centrālo varoni ne tikai kā uz konkrētu individuālu tipu, bet galvenokārt kā uz tipisku literāru tēlu. Un tā kā tas ir galvenokārt veidots kā literārs mākslas darbs, esmu pārliecināts, ka tieši tas ir visvērtīgākais, kas varētu piesaistīt lasītāju uzmanību un interesi. Ja es burtiski pieturētos pie konkrētajiem savas dzīves autobiogrāfiskiem notikumiem un attiecībām ar citiem cilvēkiem hronoloģiskajā secībā, tad tā būtu vienkārši piedzīvoto notikumu aprakstīšana, labākajā gadījumā attēlošana, taču katrs mākslas darbs, arī literārs prozas darbs, ir kaut kas daudz vairāk, kā aprakstīšana vai attēlošana. Būtībā tā ir ieeja literāro tēlu pasaulē, kurā galvenā vieta tiek ierādīta viņu izjūtām un emocijām, ko, protams, izraisa konkrēto notikumu izpausme, situācijas un apstākļi viņu dzīvē. Darbā ir daudz improvizāciju, konkrētās personas ir attēlotas kā literārie varoņi, kā tā laika tipiski pārstāvji ar to individuālām rakstura iezīmēm.

Vēsturiskās izziņas process manā vēsturiski autobiogrāfiskajā vēstījumā ir tikai fons, kur nedominē sauss intelekts un racionālisms, jo galvenā varoņa pārdomas, filozofēšana, iekšējie konflikti un dzīves jēgas meklējumi visciešāk saistīti ar viņa emocionālajiem pārdzīvojumiem. Un bieži vien uzvar nevis racionālie prāta apsvērumi, loģiski pieņemtie lēmumi, bet gan jūtu bangojums viņa dvēselē, kas pārņem visu viņa būtību un kā neapturams orkāns, kā devītais vilnis noārda, aizrauj līdz un iznīcina visus prātojumus, pragmatiskās un loģiskās prātulas.