Edvīna Jansona piedzīvojumiem bagātā un garā dzīve zeltītajā saulrieta stundā ir apveltīta vēl ar vienu dāvanu – ar iespēju izpaust savu rakstnieka un dzejnieka talantu, kurš mūža laikā klusi un pacietīgi gaidījis savu laiku. Taču šis gaidīšanas laiks nav zaudējums, tas ļāvis pielocīt bagātu jūtu un dzīvē gūtas pieredzes pūru, no kura bagātībām tagad var smelt, lai rakstītais nebūtu seklu emociju lolojums, bez patiesības un izturības svara un dziļuma, lai tas nebūtu kā pelavas, kas dzīves pārbaudījumu ugunī sadeg, ka nekas vairs pāri nepaliek. Lai no sirds pilnības varētu runāt un rakstīt vārdus, kuri spēj radīt īstu dzīvību. Jo Vārds ir visa iesākums, ar To radīts viss, kas pastāv, ar To cilvēks var mūžīgi dzīvot – ar patieso Vārdu, dzīvības spēka un brīvības Vārdu. Cik daudz cilvēks sevī uzņēmis un dzīvo Vārda patiesībā, tik arī viņa vārdiem ir spēks atbrīvot, veldzēt, parādīt ceļu, stiprināt un iedrošināt citus.
Nāc sirdi sasildīt... Nāc manu sirdi sasildīt vai nāc, es sasildīšu Tavu sirdi? Ko mēs vairāk vēlētos? Vai pietiek siltuma, ko dot citiem, jeb paša sirds gaužām salst un gaida, kad kāds to samīļos? Jo kādu tad vēl citu siltumu gaidām – taču mīlestību!
Edvīns Jansons savā 80. dzimšanas dienā sasilda sirdi daudziem saviem lasītājiem, dāvinot atkal jaunu grāmatu. Tā ir viņa lielā alga – redzēt, ka rakstītais aizskar citu sirdis, ka tas tiek ne vien lasīts, bet arī dziedāts un tautā nests. Jo, ko tur liegties, (nav vērts) arī viņa sirds joprojām ļoti ilgojas just mīlestību, sapratni, pieņemšanu. Vēl dzīves pūrā krātās atmiņas piesit ar savu Lauska cirvīti un liek just – ir auksti...
Jā, bez lielās „citu debesu” pieredzes sirdij joprojām ļoti saltu un trūktu siltuma, ko dot citiem. Bet citas debesis ir, no tām nāk dzīvais Vārds un patiesā Mīlestība! Un tieši šī Mīlestība ir sasildījusi Edvīna Jansona sirdi un dāvinājusi viņam vārdu, ko dot citiem. Nu no dzīves pūra lādes tiek izņemtas atmiņas, kas silda – par to, cik daudz Dievs dzīvē labu darījis un cik brīnišķīgā pasaulē ļāvis dzīvot. Un jauna atklāsme – cik vēl daudz lielākai godībai sirds tiek gatavota – kad cilvēks vairs nebūs iespundēts laikā un telpā, kad viņš elpos Dieva mūžības elpu.
Bet kamēr vēl ir laiks un telpa šīs zemes ziemās un vasarās, dienās un gados, tikmēr joprojām ir iespēja mācīties, ko nozīmē Dieva mīlestība, kā tā nāk un grib izpausties, lai sasildītu ne vien pašu, bet arī citus cilvēkus. Vēl ir laiks un brīnišķīga iespēja!
Novēlam Edvīnam Jansonam un mums visiem – viņa darbu lasītājiem – kļūt arvien mazākiem pašiem – tad vairs nebūs vietas saltumam –, lai Dievs kļūtu liels gan sirdī, gan dzīvē – tad sirdi neviens vairs nevarēs pievilt un sāpināt, jo Dieva Mīlestība ir neievainojama, tā silda draugus un arī ienaidniekus!
Lai Dieva godības pilni nākamie dzīves gadi!