Dvēsele kā putns dzied... Kā tad putns dzied?

Ziemeļmeita raksta, ka viņai patīk klausīties putnu skaistajā dziedājumā – īpaši pavasarī –, kad nekas neliecina, ka putni būtu noguruši pēc tālā lidojuma uz mājām. Tātad dziedāt var arī pēc piedzīvotām grūtībām – un skaisti dziedāt.

Kas palīdz pārvarēt grūtības? Ja runājam līdzībās par putnu dzīvi, tad – ceļš uz mājām. Mērķa apziņa. Laba mērķa. Tāda mērķa, kam esam dzimuši, patiesa mērķa apziņa. Un tiekšanās uz to. Pārliecība, ka to sasniegsim. Ticība. Drošība. Un piepildījums.

Kādas autores dzejoļos lasām atmiņas par dzīves gājumu un redzam arī apmierinājumu par to, kas bijis, kā arī apņēmību un skaidrību, kā dzīvot tālāk. Cita autora darbos jaušam, ka dzīvē tomēr kaut kas nav kārtībā ar mājām, ar mērķa skaidrību – dvēseles dziesmā ieskanas pa satrauktam, skumjam, brīdinošam vai ilgpilnam akordam. Bet tad tam pāri sāk skanēt dziesma par piedošanu un mīlestību, kas arī minora akordiem liek ievibrēties neatkārtojamā pievilcībā, kas vienīgā dziesmai ļauj nepārtūkt un izskanēt debesu tālēs. Kas palīdz nesākt ķērkt, izkliegt uzbrukuma saucienus vai vienus vienīgus briesmu signālus. Kas sadziedē brūces, atjauno spēkus, palīdz ieraudzīt īsto patiesību, to, kas, pavirši raugoties, tāda nešķiet, kas ir apslēpta, ko jāmācās ieraudzīt. Tāpat kā cilvēkam jāmācās dziedāt. Mīlestība, kas kopā ar ticību un cerību dvēseli ieved mūžības pagalmos. Un tad cilvēks jau šeit var teikt – esmu laimīgs!

Paldies autoriem par daudzbalsīgo dziesmu, par zemes dziesmu, kas tiecas pārvarēt zemes pievilkšanas spēku un pacelties debesīs! Līdz ar putniem. Vēl augstāk par putniem. Patiesi līdz galam. Jo patiesība dara brīvu. Brīvu dvēseli, brīvu dziesmu, patiesi brīvu...