2003.gadā kādā žurnālā bija nopublicēta mana miniatūra. Drīz pēc tam, labi atceros to dienu, rokās turēju Aivara vēstuli, kurā bija šādi vārdi:

„Tas bija tik jauki uzrakstīts, ka gribētos vēl!
Dvēseles nejautā, dvēseles saprotas!
Man ir priekšlikums – sarakstīsimies,
iztulkosim visas ķērpju zīmes,
skudru takas un zibens līkločus!
Ja arī sirdij nāksies pasmaidīt par mūsu,
iespējams, tik atšķirīgajām domām un gadiem,
mums kā atalgojums varētu palikt
SKAISTAS MINIATŪRAS!
Ar dvēseles roku rakstītas...”

Tā arī notika. Mēs sākām sarakstīties. Pamazām es nosūtīju savas miniatūras, kas tolaik bija tapušas, veidoju jaunas... Cik tā bija laba SKOLA!
Ar lielākiem un mazākiem pārtraukumiem mēs sarakstījāmies. Tās tiešām bija ar dvēseles roku rakstītas vēstules, nevis datorā veidotas. Mūsdienām mazliet netipiski...

Tikai pēc 8 gadiem, Dzejas  dienu ietvaros, pirmoreiz satikāmies...

Marita Snipke

Tā nu ir sanācis, ka arī es esmu bijis Maritas skolotājs! Skolotājs arī ir tāds kā kalējs, tikai viņa apstrādājamais materiāls daudz, daudz maigāks. Ja tvēriens būs par cietu, būs asaras... To sapratu jau pēc pirmās vēstules. Tāpēc mainījos pats! It kā mazliet ķircinot, it kā reizēm nesadzirdot Maritas sacīto, mēs devāmies tālāk. Marita vienmēr palika – viņa pati – patiesi cielava! Pēc daudziem gadiem satiekoties, mēs vienojāmies: mums nav neviena iemesla, lai savu dialogu slēptu no citu dzejas mīļotāju acīm.

Aivars Aivieksts