Mūsu Latvija ar mazo žiglo cielaviņu, baltajiem margrietiņu pušķiem, dižajiem ozoliem un liepām, bērzu birzīm un egļu gāršām, zilajiem ezeriem un Dzintarjūru, ar Brīvības pieminekli un himnu – lūgšanu... Bagāta ir mūsu Latvija. Maza, bet tai tik daudz kā tāda, ko citi vēlētos, bet viņiem tā nav. Jā, daudzi ir iekārojuši mūsu Latviju un joprojām iekāro...

Bet mēs, vai mēs arī to vēlamies? Ko paši sakām par savu Latviju, savu zemi? Cik daudz mūsu vārdi tai palīdz jeb to posta? Vārdiem ir milzīgi liels spēks, un mēs daudz ar tiem ceļam un graujam. Jautājums tikai, ko ceļam, ko graujam? Vai ļaujam labajiem vārdiem celt mūsu zemi, mūsu ļaudis, mūs pašus, jeb postām, postām un vēlreiz postām, paši daudzreiz to nemaz neapjauzdami un neapzinādamies? Un vai pēc tam vairs spēsim no gruvešiem un drupām uzcelt to, pēc kā paši ilgojamies un kas mums vajadzīgs?

Pirmajā Latvijai veltītajā kopkrājumā ir daudz brīnišķīgu un mīlestības pilnu mūsu zemei veltītu vārdu. Ticības vārdi. Gribas, lai šo vārdu būtu arvien vairāk, tik daudz, ka tie pārklātu visu zemi, savienotos un sāktu materializēties arī ticības un mīlestības darbos, spēka pilnos darbos.

Mums katram ir iespēja meklēt, kā mīlēt, ticēt, cerēt, kā iegūt spēku un uzvarēt. Bet, kas meklē, tas atrod...