Ir pienācis laiks mīlēt un man pietiek laika mīlēt. Abas šīs nozīmes ietvertas kopkrājuma nosaukumā. Ar šo atziņu arī sākas mīlestība, īsta mīlestība, kura spēj izturēt gan laika, gan grūtību pārbaudījumus. Nesavtīga mīlestība, kura nemeklē savu labumu un kuru otram nav jānopelna, bet viņš to saņem vienkārši tādēļ, ka tiek mīlēts.
Bet kas ir šis otrs? Vai mūsu sirds ir kā šaurs vienistabas dzīvoklītis, kur pietiek vietas tikai mīlestībai uz vienu? Jeb tā ir kā plaša māja, kur var patverties arī vientuļie, bāreņi, bezpajumtnieki un citu nemīlētie?
Un cik krāsām bagāta mūsu mīlestība, cik prasmīga savos darbos? Vai tā prot spoži mirdzēt vienīgi svētkos jeb arī pelēkai ikdienai spēj apvilkt prieka, izpalīdzības, uzmundrinājuma un labvēlības tērpu, kas tik ļoti piestāv ikvienam cilvēkam?
Mīlestībai pieder visa pasaule, un Tava bagātība atkarīga no tā, vai Tu ļaujies viņai piederēt un būt vienots ar viņu.