Ar dzeju esmu tikusies jau pavisam agrā bērnībā, jo mamma to mēdza man lasīt priekšā un vēlāk mudināja mācīties no galvas. Jau pirmskolas vecumā klausījos un apguvu ne tikai četrindes, bet pat veselas poēmas gan latviešu, gan krievu valodā. Tagad saprotu, ka mamma manī ielika labu pamatu veiksmīgām skolas gaitām un dzīvei: klausoties bagātīgo dzejas valodu, tiku pie plaša vārdu krājuma un prasmes izteikties, vingrinājās atmiņa, veidojās manas jūtas un pasaules uzskats. Mācoties skolā Jelgavas pusē, Svētē, allaž piedalījos izteiksmīgās runas konkursos. Ne pamatskola, ne vēlāk vidusskola man nedeva ierosmi dzejot. Es deklamēju, nevis rakstīju. Kad iestājos Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, domāju par to, kur varētu izmantot savu dzejas mīlestību. Tai laikā akadēmijai piederēja atsevišķa ēka – Valdekas pils, tur darbojās studentu teātra pulciņš. Pieteicos, izturēju konkursu un man bija iespēja augt un sevi pilnveidot skatuves mākslā. Pēc augstskolas sākās mana darba dzīve, ģimenes rūpes, un ar dzeju vispār nesatikos. Tas bija klusēšanas laiks, pilns rūpēm par bērniem. Tai laikā šķita, ka vispār vairs nelasīšu. Taču 2002. gadā sapratu, ka man gribas nevis runāt, bet rakstīt dzeju. Domāju, ka tas bija Dieva pieskāriens dvēselei. Tai laikā kļuvu kristiete, sāku saprast Evanģēliju, sarunājos ar Dievu lūgšanā un uzticēju Viņam savu iekšējo pasauli. Tā soli pa solītim tuvojos savam mērķim.

Rakstu par visu skaisto, labo un mīļo, ko Dievs man ir licis sirdī. Un man ir patiess prieks, ka varu dalīties arī ar jums, mani mīļie lasītāji.