Esam lidojuši kopā ar cīruļiem cauri negaidīti uznākušam dzīves putenim, cēlušies augstu pretim saulei, lai apzeltītu pelēkās dienas malu, devušies līdz pat zvaigznēm patiesības meklējumos, lai neapmaldītos kaisles ilūzijā, kas tikai tumsā daiļa, bet gaismas pasaulē nav atrodama, ieskatījušies sirdī, vai caurvējam nav durvis vaļā un domām sēnalas vien dotas. Un brīžos, kad dzīve medus vietā uz maizes sinepes uzsmērējusi, mācījušies prieku, pacietību un audzējuši smaržīgu puķi dvēselē, lai varam iziet cauri tuksnesim un svinēt dzīvi.
Jā, tik augstas debesis pār mūsu dzīvi plestas, tik tāls lidojums sapņiem. Un tik tumšai naktij reizēm jāiziet cauri, pa tik šauru cerības laipu jāšķērso neziņas aiza un kā brīnumu ticība jāsatop, kas prot parādīt ceļu pat tālāk par cīruļa dziesmu un vēl augstāk par zvaigznēm. Tur mēs esam aicināti, tur ir mūsu piepildījums un patiesā mīlestība – vēl siltāka par pavasara sauli, vēl satraucošāka par cīruļa treļļiem.