Vecā gada siltais atvadu rokas spiediens vēl saglabājis siltumu ne tikai manā plaukstā, bet arī manā dvēselē, kad jau jaunais – 2012. gads, tik tikko sākdams savu ceļu uz šīs zemes, līksmi smaidot, vēlīgi sniedz man pretī savu vēl nesastrādāto roku, atnesdams jauno dzejoļu krājumu „Sirds nebeigs mīlēt” Dzejoļu krājumam „Sirds nebeigs mīlēt” ir sava vēsture un, tāpat kā katram dzīvam cilvēkam, sava vieta un sūtība. Tas dzima rudenī. Žēl, pat neizsakāmi sāpīgi, bija atvadīties no vasaras. „Paliec, nu paliec, vēl vasara mana, /Kāpēc tu tiecies vējam līdz skriet?” krūtīs, apmulsusi, čukstēja sirds. Bet laika plūdums, ko noteicis Dievs, pirms pasaule bija radīta, nežēlīgi nesa līdzi it visu, ko centās pasaudzēt vasara gan mežos, gan tīrumos un pļavās: „Tik lietus lāses pieri glāsta,/Pie vaigiem pieskaras un žūst, /Par pļavas ziediem drēgni stāsta,/Kas atkal liecas un sāk lūzt.”
Rudens rakstīja manas atvērtās sirds grāmatā pantu pēc panta un dzejoli pēc dzejoļa, kas cieši sasaucās gan ar vīstošiem ziediem, gan dzērvju klaigām, gan ar atmiņām par daudziem gan tālā jaunībā aizgājušajiem, gan brieduma gados darba sūrumā pavadītajiem rudeņiem… „Tā skaistais vienmēr ātri beidzas, /Jau rudens kvēlo saulrietā. /Deg asterēs jau sārtās liesmas, /Un strazdi baros pulcējas, /Man ilgas izskan dzērvju dziesmās, /Kā stīgas sirdī ieskanas/ Un augstu gaisā paceļas.” Un tomēr it visu, it visu: gan dabas skaistuma jūsmu un smeldzi, gan vīstošo ziedu drēgni rūgteno smaržu, gan aizlidojošo stārķu spārnu vēdas, gan dzērvju klaigas, gan vēja elsas un krītošo lapu čukstus, gan aizejošo dienu saulrietu ugunis pamalē, gan lietus lāšu asaras uz loga rūts apvienoja viens sirdī kvēlošs, sarkans, asins krāsai līdzīgs pavediens, kas rakstīja dvēselē vārdus: „Sirds nebeigs mīlēt!”
Kaut aizies vasara ar gadu pēdējo,
Sirds paliks vasarā, un ziedēt nenobeigs;
Kaut virši novītīs, un dzērves aizlidos,
Sirds mīlēt nenobeigs līdz vēlam rudenim,
Līdz salnai saltajai, līdz mirklim pēdējam –
Līdz mūžībai…
Tā kopā ar dabas neapturamo ritējumu dienu no dienas auga un gāja plašumā un dziļumā šis mans dzejoļu krājums „Sirds nebeigs mīlēt.” Tam visam, šim neapturamajam laika plūdumam caur gada laika cikliem un to izpausmēm dabā un manā dvēselē, pāri stāvēja un stāv visas šīs plūstošā laika enerģijas Radītāja un Vadītāja stiprā un varenā Dieva roka: „Dieva varenā roka /Visu uz zemes šīs tura;/ Katru ziedu un koku /Tā stāda, audzē un loka. /Dieva gaismas apstarota /Zemi sargā un rotā.”
Pāri visam noliecu zemu jo zemu savu kailo galvu un ar visu savu sirdi, ar visu savu dvēseli un ar visu savu prātu, gribu un spēku saku paldies mana spēka, enerģijas un gudrības – manas dzīvības un apziņas iesākumam, gaismas un mīlestības avotam, Visuvarenajam, Mūžīgajam Dievam – mīļajam Debesu Tēvam!
Uz priekšu nežēlīgi laiks:
„Tā diena pēc dienas
Caur ziedošām vasarām,
Un zeltainiem rudeņiem iet,
ripo lejā no laika kalna,
Un novīst kā pēdējie ziedi,
Kurus skārusi salna,
Jo katram un visam
Ir tikai savs
Un vienīgais laiks...”
Mans uzticamais lasītāj, nu atdodu un ielieku tavās rokās sava gara un dvēseles radīto bērnu – dzejoļu krājumu „Sirds nebeigs mīlēt”. Lai tie brīži, ko Tu pavadīsi kopā ar šo manu dzejoļu grāmatiņu, sasilda Tavu sirdi un ar mīlestības pieskārienu veldzē Tavu dvēseli! Lai arī Tava sirds nekad nebeidz mīlēt un ticēt…!
Edvīns Jansons