Cik brīnišķīgi, ka ziemas sapnim līdzās baltajai, saltajai ledus un sniega krāsai zaigo arī vasaras spirgtais zaļums, rudens raibums un pavasara augšāmcelšanās! Tādēļ jau tas ir sapnis – tam viss iespējams, viss reāls. Un līdzās tam dzīve – arī tik daudzveidīga un nereti negaidīta, kad ziemā sadzirdi cīruli dziedam par smaidošu zāli, bet pavasara saullēktā vārdi pazaudē ceļu un, citās durvīs triekušies, par asarām pārvēršas. Kad prāts visu saprot, bet neprot to dvēselei ieskaidrot... un egoisms ar sirdsapziņu cīnās...

Līdzās sapnim atkal stāv doma – domājama un dzīve, ne tikai dzīvojama, bet vēl joprojām meklējama. Sapņotāji un meklētāji – tādi jau esam visi – gan dzejnieki, gan lasītāji. Reizēm mums jāiet kopā uzzīmēt klusumu saviem sapņiem, lai saprastu, ka viss ir iespējams, ja ir ticība, lai saprastu, kam tad ticēt, lai atklātu, ka cilvēka brīvība ir mīlēt. Un vēl – uzkāpt tajā kalnā, kur dvēselei vairs nav zemes maskas un tā spēkā var iet pa šo dzīvi, starojot daudz spožāk par vismirdzošāko ziemas dienu.

Paldies katram ziemas sapņa sapņotājam par domām, atziņām un jautājumiem! Mēs priecājamies par tiem un gaidām jaunu satikšanos – varbūt pavasara saulesstarā, mīlestības Debesu kāpnēs vai vēl dzīves neatklātajos krustceļos. Mēs – viens otru atradušie, viens otram vajadzīgie un Kāda ļoti mīlētie!