Sniegs, baltums, tīrība – šie vārdi mums liek domāt par dzīves gaišo pusi. Deja – par prieku, par piepildītām ilgām, par atbrīvotu dvēseli, par mīlestību... Sniegpārsliņu deja, šķiet, tik viegla, rotaļīga un... gaisīga. Jā, tik ļoti gaidīta pēc drēgnajām, pelēkajām rudens dienām, kad sirds velti ilgojusies saules siltuma un spožuma. Tik ļoti... Un tad kādu dienu tā ir klāt! Un šķiet, visi sapņi piepildās, un šķiet, nu beidzot bēda zem akmeņa, pāri gāju dziedādama! Tā tam jāpaliek, tā tam jābūt!

Bet, kas tad tas? Kas tā par sniegpārsliņu deju, kad vējš gaudo un zemi ar debesīm kopā jauc, kad sniegs sitas sejā un aizķepē acis?! Jā, arī tāda, arī tāda... Un atkal jau kuro reizi dzīvē tāda! Un šķiet, bēda pacēlusi akmeni un uzmetusi to cilvēkam virsū un spiež, ai, kā spiež!

Domājam, katrs šīs grāmatas autors ir piedzīvojis sniegpārsliņas dejas visdažādākos soļus, ritmus un pagriezienus.  Gan debesīs celšanos, gan slapjdraņķa dubļos krišanu. Un mēs, lasītāji, tam visam varam dzīvot līdz, izdejot savu sniegpārsliņu deju dzīves gaišajās un vētrainajās dienās. Un meklēt atbildes un mācīties, un mācīties, un mācīties īsto dejas soli, to, kam katrs esam radīti, piemēroti un aicināti. Tas ir kaut kas tik liels, tik skaists, tik gaišs un augsts, ka reizēm šķiet tik tāls un neaizsniedzams... Daudz tuvāks nereti jūtams sniegputenis, kad gaišums ir satumsis un tāles neredz...

„Vai dvēselei manai kāds spārnus vēl dos?”

Tad mēs kādās vārsmās lasām atbildi, ka šī pasaule ir tik tīra, tik gaiša, cik tīras ir dvēseles mūsu. Ka laimi nav jālej karstajā alvā, tā mīt sirdī. Tīras dvēseles un laimīga sirds... Kur tādas rast, kur to gūt?
„Never savu sirdi ciet, ļauj, lai Dievs pie tevis ciemos iet.” Un varbūt aiziet pašam ciemos pie Dieva? Varbūt tieši to arī sniegpārsliņas mums stāsta – ka īstā gaisma un tīrība nāk no Debesīm. Ka varam tur pacelties – gara augstumos pacelties, pacelties un palikt. Ne tikai ciemos aiziet. Lai dvēsele dzird to, kas augšā, lai dvēsele mājo augstāk par šīs zemes auku un viesuļvētrām. Gara augstumos, nevis miesas ielejā.

Vai tad tas vispār ir iespējams?

Uz to gan atbildi jāatrod katram pašam. Bet kādēļ lai tas nebūtu iespējams? Vai tad cilvēks nav dzīvs gars? Vai tad viņš nav Dievam rada?

Lūk, cik brīnišķīgs aicinājums un misija ir dzejniekam – ļaut mums domāt, lidot un pacelties pāri tam, ko redzam un jūtam ikdienas pierastajā, piezemētajā solī.
Par šīm pārdomām sakām paldies visiem šī krājuma autoriem. Priecājamies, ka jūs esat atraduši viens otru, ka esat atraduši mūs, lasītājus, un ka mēs esam atraduši jūs! Novēlam jums dejot kopā ar sniegpārsliņām daudz augstāk par šo zemi - kopā ar eņģeļiem, kopā ar Dievu! Un gaidīsim, ka jūs mums atkal nesīsiet kādu vēsti! Varbūt jau citu, varbūt jau daudz lielāku par to, ko līdz šim zinājāt, ko līdz šim sapratāt. Mēs vēlam jums to piedzīvot, saņemt un tālāk dot! Pasaule gaida, pasaule alkst dejot augstāk kā līdz šim... Un arī Debesis gaida!