Kas ir, tas ir. Kas nav, tas nav.

Ja attiecinām šīs vienkāršās patiesības uz pagātni, tad: kas ir bijis, tas ir bijis. Kas nav bijis, tas nav bijis.
Varam līdzīgi teikt par nākotni: kas būs, tas būs. Kas nebūs, tas nebūs.

Protams, te ir atšķirība – kas ir un kas ir bijis, kas nav vai nav bijis, to mēs zinām. [Tikai dažkārt dažādu iemeslu dēļ cenšamies kaut ko esošu vai bijušu noliegt, neatcerēties vai arī piedomāt klāt kaut ko neesošu vai nebijušu.] Bet to, kas būs vai nebūs, mēs nezinām, varam tikai iztēloties, varam cerēt, ka tas būs kas labs, vai baidīties, ka tik nenotiek kas nelabs.

Tiesa, ja ticēt svētajiem rakstiem, tad kas ar katru no mums notiks, kad mēs vairs te nebūsim, ir tajos jau kopš seniem laikiem paredzēts – proti, mēs sāksim jaunu dzīvi tajā otrajā, citādajā pasaulē. Mēs vienīgi nezinām, kurā no šīs citas pasaules divām daļām katrs nokļūsim, jo tur būs divas kliedzošas alternatīvas. Vai nu tiksim paradīzē [ja būsim šajā saulē bez grēkiem dzīvojuši], kur eņģeļi lidināsies, saldās balsīs dziedādami, un kur katram, kas tiks garām svētā Pētera ofisam, tiks garantēta mūžīga dzīvošana kā bez krīzēm, tā bez trekniem gadiem. Vai arī [ja būsim uz šīs zemes aizgūtnēm grēkojuši] nokļūsim Sātana [viņš arī Lucifers, Mefistofelis, Belcebuls, Velns utt.] valstībā, kurā nokļuvušie tiks sapulcēti pie milzīgiem novecojušas konstrukcijas elles katliem. [Masu saziņas līdzekļos līdz šim vēl nekas nav rakstīts par modernizējumiem pekles valstības siltumtehnikā. Tagad gan pie mums sāk māju apkurei lietot tā saukto zemes siltumu – varbūt tas,
kā smejies, no turienes?] Pie tam peklē tikai niecīgai daļai izdosies uzmunsturēties par kurinātāju, ierindas velnu, palīgiem, bet pārējiem nelaimīgajiem būs pašiem jākāpj katlos iekšā. [Pie tam grēcīgajiem islamticīgajiem ellē paredzēta ne tikai vārīšanās katlos, bet arī cepšanās uz uguns.]

Uzrakstīju šīs rindas un ... atmiņā atausa kādreiz redzētais latviešu kinofilmā “Maija un Paija”, kur debesis un elle bija attēlotas pavisam citādi kā svētajos rakstos – debesīs visi staigāja baltos paltrakos un šausmīgi garlaikojās, turpretī ellē notika forša uzdzīve ar grādīgiem dzērieniem un meitenēm. Ja būtu tā, tad daudziem varētu būt grūti izšķirties, uz kurieni labāk doties... Bībelē gan īsti arī nav pateikts, kādi labumi mūs debesīs jeb paradīzē gaida. Ir rakstīts par debesu troņa zāli, pilsētu ar ielām no zelta, par kāzu mielastu. Katrai reliģijai par to ir dažādas domas.

Piemēram, mormoņiem paradīze būs ar pilsētām, mežiem, ezeriem, pie tam visiem arī tajā pasaulē būs čakli jāstrādā savas baznīcas labā. Islāms savējiem sola kaut ko līdzīgu Ēdenes dārzam, kur īstenticīgie, galvenā loma tur būs vīriešiem, baudīs augļus, saldumus, viņus aprūpēs fūrijas.
Vispār ticēsim divus tūkstošus gadu veciem rakstiem un tāpēc uzskatīsim, ka uzbraukt debesīs būs varen labi, bet tikt ierautam ellē – pavisam slikti. Un tad var sākt atcerēties, kas mūžā noticis, kādi cilvēki satikti, kādi notikumi piedzīvoti, kas aizvadītajos lielo pārmaiņu laikos vispār noticis latvju zemītē, un sākt arī spriest, uz kuru no šīm divām citādās pasaules alternatīvām viņi varētu doties un ko cits citam teikt jaunajos apstākļos.

Turpmāk rakstītais, protams, būs pilnīgi subjektīvs skats uz pasaulē notikušo un pavisam personīgas domas par turpmāk pieminētām personām un notikumiem, jo mums taču katram ir savs viedoklis par visu un visiem, kas ir šajā pasaulē. Tāpēc, ja kādam nejauši vai aiz gara laika gadās šo sacerējumu lasīt, viņš turpmāk teikto var pamatoti apšaubīt.

Augusts Lediņš