„Staigā tos ceļus, ko tava sirds kāro, un ej pakaļ tam, kas patīk tavām acīm; zini tomēr, ka Dievs par visu to prasīs no tevis nolēsumu!... Jo Dievs tai tiesā, kas nāk pār visu, pasludinās savu spriedumu par visu notikušo, vai tas būtu bijis labs vai ļauns” (Sal. māc. 11:9; 12:14).
Tagad, pārdomājot šo savas dzīves maratona noieto ceļa gabalu, es ar Tava Gara apgaismotām acīm skaidri redzu, cik lielos maldos es meklēju savas dzīves jēgu, cik nepareizi nospraudu savas dzīves mērķi. Mani saistīja cilvēku izdomāti un maldos radītie ideāli. Es biju pārliecināts, ka augstākais un pilnīgākais saprāts šajā man zināmajā izplatījumā ir cilvēks ar sava prāta neierobežotām spējām, kas tiecas un spēj izzināt arvien lielākus un sarežģītākus ap sevi eksistējošās pasaules noslēpumus, kurš cenšas atklāt un izmantot materiālas pasaules likumus, tos pielietojot un kontrolējot, liekot tiem darboties savā labā, tā kļūstot par dabas pavēlnieku un valdnieku.
[Fragments no grāmatas.]