Rudens ir laiks, kad vairāk vai mazāk katrs atskatās uz padarīto. Cik daudz vai maz ir izdarīts, un vai vispār ir kas veikts?! Vai esam saņēmušies paveikt to, kas šķitis neiespējams?! Vai vajadzēja darīt, vai, gluži otrādi - nedarīt neko?! Ir tik sarežģīti rast pareizās atbildes. Bieži vien tā arī paliekam šauboties un domājot – neizdarām neko, jo baidāmies kļūdīties…
„Kas nepārtraukti novēro vēju, tas netiek pie sēšanas, un, kas vienmēr raugās uz padebešiem, tas netiek pie ražas ievākšanas. Gluži tāpat kā tu nezini, kāds ceļš ir vējam, nedz arī, kā veidojas kauli grūtas sievas miesās, tikpat maz tu pazīsti Dieva rīcību, kā Viņš visas lietas veic. No rīta sēj savu sēklu un neļauj mieru savai rokai līdz pat vakaram, jo tu nezini, kas izdosies, vai šis, vai tas, bet var būt, ka izdodas arī abi vienlīdz labi. (Salamans mācītājs 11:4-6)
Esam gandarīti, ka šoruden divi dzejnieki – Edvīns Jansons un Laimdota Vištarte – sadūšojās un kopā padarīja lielu darbu - izdeva dzejas krājumu „Mīlestības gramatika jūtu ugunskurā”. Viņiem tas lieliski izdevās, jo viņi viens otru atbalstīja, var pat teikt, ka Edvīns Jansons, kurš ir dzejnieks ar stāžu (viņš ir gan rakstījis daudz, gan izdevis daudz grāmatas, ar kurām var katrs iepazīties) šajā dzejas kopprojektā uzņēmās vadītāja lomu, t.i. viņš iedrošināja un atbalstīja jauno dzejnieci Laimdotu Vištarti (viņasprāt, kaut kam pavisam neiespējamam) - parādīt savus dzejoļus plašākam ļaužu pulkam izdotā grāmatā. Un domājam, ka šodien Laimdota var teikt, ka ir tik labi sajust drauga stipro plecu un sirsnīgo atbalstu, veicot pavisam ko neierastu.
Lūdzām grāmatas autorus pastāstīt savas pārdomas par paveikto:
Trauksmes un prieka pilnais brīdis nu ir klāt... Nespēju iedomāties nevienu citu prieku, kas būtu lielāks un gaišāks par radīšanas prieku. Man šis prieks nu ir divkārši pilnīgāks un varenāks, jo esmu gandarīts, ka varēju palīdzēt talantīgajai dzejniecei Laimdotai Vištartei izvadīt pie lasītājiem savus vairāk kā 150 gara bērnus – dzejoļus, kuri tagad dodas plašajā pasaulē uzrunāt, iepriecināt, izraisīt pārdomas, emocijas, rosināt doties arvien dziļākos gara un dvēseles meklējumos. Tagad šie dzejoļi vairs nepieder viņai vienai, jo tie skan, runā un stāsta, skumst un priecājas, raud un smejas kopā ar simtiem un tūkstošiem lasītāju.
Esmu patiesi no sirds gandarīts un aizkustināts, ka varēju palīdzēt Laimdotai saņemties un izlemt izveidot šo dzejoļu krājumu un vēl jo vairāk laimīgs un pagodināts, ka varēju arī ar savu daļu dzejoļu piedalīties un atbalstīt viņu šajā viņas pirmā dzejoļu krājuma debijā. Un no sirds vēlētos aicināt arī citus autorus vairāk iedrošināt un palīdzēt viens otram gan morāli, gan finansiāli publicēties, sniedzot prieku un bagātināt garīgi ne tikai sevi, bet arī daudzus jo daudzus cilvēkus ar savu jaunradi, kas uzrunā un saviļņo dvēseles dziļākās stīgas, liek just un domāt...
„Mēs jums liekam pie sirds, brāļi, pamācait nekārtīgos, iedrošinait bailīgos, palīdziet vājajiem, esiet pacietīgi pret visiem! Pielūkojiet, lai neviens nevienam neatmaksā ļaunu ar ļaunu, bet aizvien dzenieties pēc tā, kas labs, gan paši savā starpā, gan pret citiem. Esiet priecīgi vienumēr…” (1.Tesaloniķiešiem 5:14-16)
Tā taču ir brīnišķīga sūtība un Dieva dāvana – veltīt un sniegt savu talantu, lai bagātinātu un iepriecinātu citus, jo dots devējam vienmēr bagātīgi atdodas. Un gribu teikt vēl vairāk – tas ir liels gods un milzīga atbildība savas tautas priekšā.
Kāds domātājs, neatceros viņa vārdu, ir teicis, ka mīlestība ir degoša zelta mirdzums asinīs. Novēlu „Mīlestības gramatikai jūtu ugunskurā” degt tik karstu liesmu, kas spēj sasildīt, iededzināt un mīlestības ugunīs šķīstīt simtiem un tūkstošiem mīlētāju sirdis!
Lai deg un mirdz „Mīlestības gramatika jūtu ugunskurā”!
Kopkrājuma līdzautors Edvīns Jansons
Kā arī lūdzām Laimdotu Vištarti sniegt atbildes uz dažiem jautājumiem:
1. Kādas sajūtas (prieks, satraukums, lepnums, ...) Jūs pārņēma, kad pirmo reizi paņēmāt izdoto grāmatu rokās?
Pirmo reizi paņemot grāmatu rokās, manī bija sākotnējs satraukums. Nespēju aptvert, ka - beidzot... Pēc tam sekoja prieks. Un reizē arī lepnums par padarīto, par to, ka, izrādās, radīti tik daudz dzejoļu, ko lasīs citi.
2. Vai kādam par to stāstījāt? Kas bija šie cilvēki?
Stāstīju savai ģimenei - savām meitām un draugam, kas priecājās kopā ar mani. Sajutu pret sevi savādāku attieksmi. Jeb - man tikai tā likās? Pēc tam - māsīcas un tuvākie virtuālie draugi.
3. Ir zināms, ka Saldū būs Jūsu grāmatas atklāšanas svētki. Kā norit sagatavošanās šim pasākumam? Kas piedalīsies? Kur notiks?
Grāmatas atvēršanas svētki notiks 22.septembrī plkst. 18.00, Saldus pilsētas bibliotēkā, Tūristu ielā 3. Jā, gatavojamies. Pašlaik izplatu afišas, kuras man palīdzēja izgatavot Ojārs Ulmanis. Viņš ir cilvēks, kam man jāpasaka vislielākais paldies, jo viņš ir mans padomdevējs, palīgs. Zigurds Turss sakomponēja grāmatas tituldzejolim mūziku, radās dziesma, ko dziedās Ojārs Ulmanis. Tiks atskaņotas pārējās trīs dziesmas ar maniem vārdiem, kuru teksti arī ir grāmatā, izņemot vienu dziesmu. Tiks skandēta dzeja, stāstīšu par grāmatas rašanos. Nobeigumā - piparmētru tēja un cepumi, jautājumi, atbildes, grāmatas pārdošana, kas to vēlēsies. Piedalīsies Z.Turss un O.Ulmanis. Uzaicināta rajona avīzes redaktore, Saldus radio. Protams - visi aicinātie viesi un interesenti.
4. Vai Jums, Laimdot, ir kāds sapnis? Pastāstiet par to?
Sapnis - pašai sava grāmata. Tikai mana. Veselību sev, bērniem un saviem tuvajiem, saticību ģimenē, un - visu sapņu un sapnīšu piepildījumu visiem man mīļajiem. Un mans tuvākais sapnis, ikdienišķais - beidzot noīrēt dzīvokli.
5. Laimdot, ar kādiem vārdiem Jūs iedrošinātu rakstīt mīlošus cilvēkus pieteikties "Mana grāmata" dzejas krājumu kopprojektos?
Iedrošinātu, sakot - viss jaunais mazliet mulsina, bet rezultāts ir patīkams. Uz priekšu! Šāds sākums dod vēlmi arvien augt, darīt vēl un vēl!
„Manas grāmatas” radošā komanda uzskata, ka dzejas krājuma „Mīlestības gramatika jūtu ugunskurā” izdošanas notikums ir kā pamudinājums ikkatram rakstīt mīlošam cilvēkam - grāmatas izdošana ir sasniedzams mērķis.
To vari izdarīt arī Tu!!!