Vārds IECAVA jeb Iecavas novads tagad, 21. gadsimtā, sevī ietver arī tos vietvārdus, kas paaudzēs lietoti šajā apvidū, proti, Grienvalde, Zālīte, Dimzukalns, Dzimtmisa, Misa, Dzelzāmurs, Zorģi, Dartija un vēl citi...
Iecavai ir bagāta vēsture. Ne viss ir uzzināts un aprakstīts par muižām, skolām, saimnieciskas nozīmes vietām – cepļiem, krogiem, dzirnavām, kapsētām un svētvietām, lauku mājām, kur ļaudis dzīvoja vairākās paaudzēs, čakli strādājot sev un nākamajām paaudzēm. Daudzas ēkas ir zudušas un maz kas ir palicis no senām vecajām celtnēm, jo Latvijai pāri gājis kara posts un okupācijas laika iznīcība.
Krogus, muižu ēkas un zemnieku mājas galvenokārt ir cēluši latviešu lauku amatnieki, kuri savulaik strādāja kā klaušinieki ar saviem darba rīkiem un paņēmieniem. Vēsturiskās ēkas ir tā laika arhitektūras pieminekļi. Krogi bija sabiedriskas celtnes, kas kalpoja gan administratīvajām, gan sabiedriskajām vajadzībām. Šiem krogiem ir nozīmīga vieta laucinieku dzīvē gan labā, gan ļaunā nozīmē. [..]
Nedrīkstam aizmirst tos laikus, kuros mūsu latviešu tauta ir dzīvojusi. Vēstures liecības jānodod nākamajām paaudzēm. Tautai, kura nezina savu pagātni, nav nākotnes.
Šajā grāmatā maz kas ir minēts par to, kā veidojās Iecavas centrs pēc 1. pasaules kara un citiem senākiem notikumiem – par šo vēsturisko bagātību ir jāraksta nākamajos izdevumos.

Ēvalds Kivilands