Pa laukiem, mežiem un ielejām gāja Stāsts un meklēja mājas. Tad tas iemaldījās pilsētā, kur kādā dārzā vecmāmiņa ar mazbērniem spēlēja riču-raču. Brīdi paskatījies, viņš juta, ka beidzot ir mājās. Un omītes Veras Melbikses plauktā pavisam nemanāmi sāka krāties viena kladīte pie otras. Kas tajās iekšā? Vārdiņš pie vārdiņa, rindiņa aiz rindiņas – skat, Stāstiņš draiskojas un miedz ar aci! Kādi brīnumi! Tos jāredz arī citiem! Un tādēļ mazmeitas Kristīne un Zaiga pateicībā par neaizmirstami skaistajām bērnu dienām šodien izdevušas brīnumjauku un mīļu Veras Melbikses grāmatu „Neaizmirstamais valsis”. Un mēs, lasītāji, esam aicināti kopā ar Stāstu doties aizraujošajos ceļojumos cauri šīs dzīves priekiem un asarām pie mīlestības.

Un tā nu mēs dodamies ceļojumā:

Sen senos laikos, kad vēl kliņģeru lietiņš lija...
– „Pagaidi, pagaidi! Vai tad tu rakstīsi pasaku?” – tā jautā mans prāts, ērti ierīkojies uz mana pleca cītīgi sekodams manam rakstam.
– „Jā, jā rakstīšu pasaku. Pasaku par dzīvi.”
Tad mans prāts šķelmīgi paskatās manī un jautā:
– „Tad jau tu rakstīsi arī par mīlestību?”
– „Jā, rakstīšu arī par mīlestību, sāpēm, prieku, laimi, darbu, mācībām. Jā, arī par dažu labu notrauktu asaru.”
– „Vai tas notika sen?”
– „Sen. Ļoti sen. No tā vēdīs pagājušā gadsimta elpa.”
– „Un tālāk? Kas būs tālāk?”
– „Tur būs pa kripatai no patiesības, no sapņa, no fantāzijas.”
Nu mans prāts apklust un ērti ierīkojas uz mana pleca. Nu varu sākt rakstīt.