Dalāmies patiesā priekā par 698 lappušu biezās Rāpatu grāmatas izdošanu kopā ar Ugāles skolotāju, vēstures un tautas folkloras pētnieci, gleznotāju un ļoti labu cilvēku Laimdotu Junkaru.
Laimdota, vācot ziņas Ugāles pagasta grāmatai, uzkrāja interesantus stāstus un fotomateriālus arī par Rāpatu ciemu. Apbrīnas vērtas ir šīs mākslinieciskās, ar krāsainu dzīves uztveri piepildītās sievietes lielās darba spējas, apkopojot materiālus TIK apjomīgai ēkai – Rāpatu grāmatai. Uzskatām, ka ar viņas vārdu vajadzētu lepoties ne tikai Ugāles pagastam, bet arī visai Latvijai, jo tikai uz tik strādīgu cilvēku padarītā darba augļiem mēs varam balstīt mūsu zemes nākotni.

Kā pati Laimdota stāsta: „…un tā nu saskāros ar problēmu, ka Rāpatu ciema vēsture Ugāles pagastā lielā mērā paliek it kā aiz borta, jo varu to plašāk pieminēt tikai, sākot ar 1950. gadu, kad vēsturiskais Piltenes pagasta ciems tika atgriezts kā maizes rieciens no Piltenes klaipa un pievienots Ugāles pagastam.
Tie bija bargi laiki: pēckara grūtības, izvešanas, kolhozu dibināšana; un cilvēki arī paši sāka ciemu pamest. Rāpatnieku pēcteči pārsvarā dzīvo Ventspilī vai Piltenē un ir uzcēluši sev jaunas mājas. Bet Rāpatu ciems dzīvo viņu stāstos. Vienā brīdī sapratu, ka stāstu ir tik daudz, ka par Rāpatu ciemu jāraksta atsevišķa grāmata un nosaukums radās uzreiz: Rāpatu grāmata. Un tikai tā! Varētu teikt, ka Rāpatu grāmatai kā jau kārtīgai būvei ir ielikti četri pamatakmeņi. Pats pirmais ir atrodams Zāģu māju pēcteča Krista Dusa no 1978. gada rakstītajās atmiņās par dzimto ciemu, kur autors centies aprakstīt katru māju, no kurām lielākā daļa nav nonākušas līdz mūsdienām. Viņa manuskriptā minētas 65 mājas.
Otru pamatakmeni varēju guldīt, ieklausoties valodnieces novadnieces Maigas Mauriņas sniegtajās ziņās līdz pat ļoti tāliem pirmsmēra laikiem Kuļķu apkārtnē.
Trešais pamatakmens ir detaļām bagātie Veronikas Milleres stāsti.
Ceturtais akmens ir V. Milleres ieteiktais, jo viņa mani iepazīstināja ar Ainu Pētersoni (Boļšakovu), kuras emocionālie stāsti pat par laikiem pirms viņas dzimšanas ir kā mākslas darbs; un tāpat unikāls ir viņas saglabātais fotoalbūms.
Kad nu stūrakmeņi ir ielikti, jāslej ēka no visa pieejamā materiāla. Rāpatu ciems ir kā brīnumiem pilna lāde: te ir savs burvis, savs Kraupu bērzs un sava svētbirze, te 19. gadsimta izskaņā meklētas senas kokles, ko izlikt Rīgā izstādē, bet 1950. gados ZA zinātnieki zīmējuši vecās klētis. Vairākas ciema ēkas ir nonākušas muzejos, bet pats ciems turpat vai gājis zudībā. Vēl labi var saklausīt senām intonācijām bagāto rāpatnieku valodu un tā ir nedaudz melodiskāka, maigāka par ugālnieku valodu.”

Sazināties ar autoru!

Intervija ar autori:

1. Jūs, Laimdota, cik es zinu, esat skolotāja, bet ne vēstures skolotāja. Vai tas bija kāds dzīves notikums, vai cilvēks, kas Jūs pamudināja, savākt materiālus vēsturiskām grāmatām - Ugāles grāmatai un Rāpatu grāmatai?

Esmu savā laikā strādājusi rakstniecības muzejā, kā arī jau kopš bērnības man ir paticis vākt visādas ziņas no žurnāliem un lasīt par veciem laikiem. Dzīvojot Ugālē, pamazām sāku to iepazīt. Esmu vairākus gadus mācījusi kultūras vēsturi Ugāles vidusskolā.

2. Cik var saprast no Rāpatu grāmatas Ievada, Jūs paralēli Ugāles grāmatai esat ieinteresējusies par Rāpatu ciemu. Pastāstiet īsumā, kā tas notika?

Rāpatu ciems jau 60 gadus ir Ugāles pagasta teritorija. Cita lieta, ka daudz interesanta materiāla ir tieši par vecajiem laikiem Rāpatu ciemā, tādēļ izšķīros par atsevišķas grāmatas sastādīšanu.

3. Parasti cilvēki sūdzas par laika trūkumu, ka nevar izdarīt vienu vai otru darbu, ka nav laika atpūtai. Kā Jūs, Laimdota, spējāt organizēt savu ikdienu, lai apkopotu materiālus tik apjomīgām grāmatām? Vai pietika laiks atpūtai?

Ieekonomēju uz sadzīvisku prieku rēķina. Arī seriālus neskatos, tāpēc ziemās man ir daudz laika rakstīšanai. Tā ir arī man atpūta un gandarījums, ka cilvēki lasa manus materiālu apkopojumus.

4. Šobrīd mūsu valsts nevar lepoties ar stabilitāti ekonomikā, kā rezultātā daudzi cilvēki ir bez darba vai bez pietiekamiem iztikas līdzekļiem. Kā Jūs, Laimdota, strādājot par skolotāju un dzīvojot Ugālē, spējāt gada laikā finansiāli nodrošināt divu apjomīgu grāmatu izdošanu?

Ir izdotas trīs grāmatas. Faktiski pat četras, jo esmu arī sastādījusi grāmatu par Ventspils māksliniekiem Pussala, bet to 1998.gadā finansēja Ventspils pilsētas dome. Bet Ugāles pagasta stāstus līdzfinansēja Ugāles pagasts, jo saņēmām KKF atbalstu. Savukārt grāmatu par Rāpatos dzimušo dzejnieku Putniņu Kristu nofinansēja privātpersona. Kad sāku domāt par Rāpatu materiāla izdošanu atsevišķā grāmatā, rāpatnieki par to ļoti ieinteresējās un saziedoja līdzekļus grāmatas sagatavošanai līdz tipogrāfijai. Drukāju par savu naudu, kā to jau tiku darījusi ar Ugāles pagasta stāstu papildtirāžām.

5. Jūs, Laimdot, spējat sevi un līdzcilvēkus iepriecināt ne tikai ar grāmatām, bet arī ar mākslas darbiem. Lūdzu, pastāstiet par savu aizraušanos ar glezniecību! Vai ir kādi ārēji apstākļi, kuri Jūs pamudina gleznot? Varbūt tā ir lauku vide, vai cilvēki, vai kaut kas cits, par ko Jūs labprāt mums pastāstītu?

Tas ir atsevišķs stāsts. Gleznoju vasarās, ziemās rakstu un tā visādām modīgām depresijām pat neatliek laika. Vienkārši ir jāizguļas. Daba noteikti uzlādē. Man ir arī pieaugušie studisti un kopā gleznojam. Strādāju Ugāles mūzikas un mākslas skolā un gūstu prieku, darbojoties ar tiešām talantīgiem bērniem.

6. Par nupat izdotās Rāpatu grāmatas izdošanu cilvēki uzzinās un noteikti vēlēsies zināt, vai tiešām Jūs viena padarījāt tik lielu darbu? Varbūt ir kādi cilvēki, kuri Jums palīdzēja paveikt darbu?

Tā jau arī grāmatas svētkos saku, ka tas ir kolektīvs darbs, jo bez cilvēku atbalsta nekas jau arī nebūtu. Man tiek uzticēti stāsti un ģimenes albūmi, iegūstu arvien jaunus kontaktus. Tāpat man ir labi palīgi daudzi vēsturnieki un novadpētnieki, kam jautāju atsevišķas lietas, kā jau tas notiek pētnieku aprindās. Dažreiz arī mans padoms kādam noder. Labi padomdevēji man ir novadpētnieki Sigurds Rusmanis un Zigurds Kalmanis, Baiba Rone, Ingrīda Štrumfa Ventspils muzejā, arī savu reizi profesors Ojārs Spārītis, kurš nekad neatsaka. Es jau cenšos grāmatās visu palīgu vārdus pieminēt.

7. Kā Jūs, Laimdot, varētu iedrošināt citu Latvijas novadu iedzīvotājus interesēties par vēsturi un varbūt pat izdot līdzīgu grāmatu? Kā Jūs domājat, vai sava novada vēstures izpēte ir nepieciešama?

Uz šo jautājumu nepratīšu atbildēt. Zinu, ka Ingrīda Šrumfa raksta par Ventspili, bet viņa ir ļoti aizņemts cilvēks. Laiku jau tāda rakstīšana prasa! Un par to jau neviens nemaksā.

Mani iedrošināja tas, ka tādas grāmatas ir. Ļoti patika savulaik Vērgales pagasta grāmata un domāju, ja tāda būtu par Ugāli... Bet kā iedrošināt citus? Parasti jau kāds atrodas. Nu jau man prasa, lai rakstu vēl par to un to. Piltenes pasākumā teica, ka man jāraksta par Pilteni...

Man jāpabeidz Ugāles stāsti, tas nu ir noteikti cilvēkiem apsolīts.

Paldies par interviju!

Vēlot veiksmi un izdošanos ikkatrā darbā!