Reiz cilvēks uzkāpa kalnā, un skatam pavērās pakalni, lepnu piļu un baznīcu torņi, grezni koku un puķu ieskauti bagātnieku nami un arī vienkāršas būdiņas. Lejā, savā pagalmā, viņš bija redzējis tikai skaisti ziedošo ceriņkrūmu un pretējo māju sienas. Bet tagad, palūkojoties vēl augstāk, cilvēks uzreiz nemaz nespēja aptvert visu plašo debesjumu ar mirdzoši baltajiem mākoņu troņiem un saules žilbinošo valstību.
Viens un tas pats apvidus, bet, jo augstāk cilvēks kāpa, jo plašāka kļuva viņa pasaule!
Līdzīgu kalnā kāpēja pieredzi dzīvē guvis arī šī dzejoļu krājuma autors Edvīns Jansons un aicina lasītāju sev līdz mīlestības un sāpju apdvestos atmiņu ceļos, gadalaiku ziedēšanas un lapkrišu mainīgajās noskaņās, gar sirdij tuvajiem upju krastiem, mežos un pļavās. Bet augstākā virsotne ir sasniegta dzīves cīņās, zaudējumos un uzvarās atklājot mūžības noslēpumu un cilvēka patieso būtību. Pat visneaprakstāmākā skaistuma vidū ir bijis jāiziet cauri sāpju ielejām, lai nonāktu pie atziņas, ka cilvēka patiesā esība ir gars, kas nācis no Dieva, tādēļ pilnīgo – skaidrību, mieru un prieku dodošo – skatu uz dzīvi var ieraudzīt tikai uzkāpjot Dieva kalnā un raugoties no gara perspektīvas. Autors, pats ieguvis šo neaprakstāmo bagātību, arī savā otrajā dzejoļu krājumā „Dvēseles sirdspuksti” aicina ikvienu lasītāju neapstāties zemes ielejā, kaut arī bezgala krāšņajā un ļoti mīlētā, bet doties viņam līdzi augstumos, kur mīlestības dziesma skan neuzvaramā spēkā un mūžības akordos.

Sazināties ar autoru!