Visa slava, pateicība un gods Dievam, mūsu  Tēvam, kas mums atklājies caur Savu Dēlu Jēzu Kristu, būdams Svētajā Garā ar mums kopā līdz pasaules galam! Uzrunājot lasītāju, vēlos pastāstīt, kapēc un kā ir adusies šī grāmata.
Esmu piecu bērnu māmiņa, dzīvoju laimīgu laulības dzīvi, ar vīru, ko Dievs man devis un mūs savienojis nu jau 20 gadus. Jēzus mūsu dzīvē atklājās pirms 18 gadiem, visus šos gadus Dievs ir bijis uzticams Saviem apsolījumiem un mūs ir svētīgi vadījis Savos ceļos. Arī pārmaiņas, kas nākušas mūsu dzīvē ir bijušas Viņa pamudinātas. Un tā pirms 6 gadiem Dievs mums lika atstāt dzimteni. Nonākot svešumā, daudz kas jauns ir bijis jāmācās, tomēr laikam paejot atklājies ir tas, ka viss, ko dara Dievs ir labs un svētīgs. Pirms 3 gadiem bija tāds notikums. Sēdēju istabā uz dīvāna un sirdī sajutu lielas skumjas pēc dzimtenes, draudzes, draugiem, tuviniekiem... Pēkšņi savā sirdī izdzirdēju Dieva balsi, tā bija pazīstama un spēcīga, Dievs mani uzrunāja un pamācīja, ka Viņš ir visur, ne tikai tur, kur mums liekas, Viņš mani mācīja, ka apstākļi nav nekāds šķērslis, lai Viņš varētu būt mūsu dzīvēs un ienestu sirdī piepildījumu. Jēzus mani pamudināja uzrakstīt grāmatu... Tajā brīdī, tas likās savāds priekšlikums, kas arī tur pat palika, jo es neesmu ne rakstniece, ne dzejniece, man nekad nav nācies pat ar ko tādu saskarties...
Pagāja laiciņš un par grāmatu es aizmirsu, nekas neliecināja par to, ka tāda varētu tapt. Man pat nebija tēmas, ne temata par ko un kā rakstīt...
Vien sāka ar mani notik savādas lietas, es ar vien biežāk savā garā sāku dzirdēt Dieva skaidrojumus katrai dzīves
situācijai, ar vien biežāk saņēmu atziņas, atklāsmes... Tās man bija tik spilgtas un spēcīgas, ka jutu pamudinājumu pierakstīt,padalīties ar citiem tajās...
Pagāja gads, atziņas plūda ar vien spēcīgāk, ar vien biežāk, bija tā, ka gulēt gāju dažreiz ar rakstāmo un papīru, jo Dievs runāja visnegaidītākajos mirkļos, pat naktī... Un, ja es ko nepierakstīju, brīdī, kad tas man tika dots - es to pazaudēju un aizmirsu, tā, ka pat piepūloties, nespēju atcerēties, jo ar prātu tas nebija saistīts, vien dažreiz lūdzot Dievam atgādināt - saņēmu velreiz to pašu, bet jau caur citu dzīves situāciju! Mani tuvākie ģimenes cilvēki jau sāka saprast, ka man šad un tad bija jāskrien pierakstīt, ko Dievs man saka...
Pagāja otrs gads un nu jau trešais arī!!! Kad pēkšņi vienu dienu rakstot kārtējo atziņu, sāku izjust tekstā ritmu... biju pārsteigta, skatos - iznāk tā kā dzejā viss. Jāpiebilst, ka pati nekad neesmu bijusi dzejas cienītāja, tomēr Svētais Gars mani sāka vadīt arī šādā žanrā. Sākuma pat mēģināju sevi apslāpēt, un tad gan es sajutu, ka es Dieva Garu aizvainoju, jo Viņš klusēja, kamēr es nepieņēmu Viņa gribu. Reiz sanāca smieklīgi, nolēmu, nu ja Dievs grib dzejā, nu tad lai būtu, piesēdos, lai kaut ko uzrakstītu... biju šokā, nevienu vārdu nevarēju uzrakstīt, domas pilnīgi kā mezglā sasietas, buksē un manā priekšā tukšums.Šo rakstu, lai apliecinātu, ka visu, kas šajā grāmatā publicēts, es esmu saņēmusi savā garā kā skaidru diktējumu no Svētā Gara. Ir svarīgi pastāstīt, kā es sapratu, ka tas viss, kas man tiek
dots, patiesībā bija tam, uz ko Dievs mani pirms 3 gadiem bija pamudinājis. Manā draugu lokā uzradās cilvēki, kuri nodarbojas ar grāmatu izdošanu un radījuši šādu iespēju arī cilvēkiem, kas nav profesionāli šajā jomā. To redzot, es pēkšņi atcerējos, ka arī man bija kādreiz likts rakstīt grāmatu, bet sākumā neuzdrošinājos kaut ko domāt šajā virzienā. Tomēr viss man apkārt arvien vairāk virzījās uz to, lai es aptvertu, ka tas daudzums pierakstītās informācijas, ko esmu saņēmusi no Dieva - tiešām ir grāmatas vērts! Un nav nejaušība, ka viss, kas ar to saistīts, man tika gluži vai klāt pienests. Tā nonākot klusumā Dieva priekšā, visu apdomāju un sapratu, ka pienācis laiks! Šī grāmata ir apliecinājums tam vārdam, no Bībeles, ka „Jūsu aicinātājs ir uzticams. Viņš būs arī darītājs.” 1. Tes. 5:24
Lai Dievs svētī ikvienu, kam būs lemts pārlapot šīs grāmatas lapas!

Jēzus mīlestībā, māsa Māriņa.