Domājot par Edvīna Jansona dzīves gājumu un lasot viņa dzeju, nāk prātā Jāņa Poruka rindas: „Es ticu, ka ir brīnumi, kas necerēti nāk...” Edvīns savā mūžā daudz ir cerējis un bezgalkarsti ilgojies, daudz kvēli jutis un sapņojis un šodien šajā plašajā emociju gammā ļauj ielūkoties arī mums, lasītājiem, sniedzot mīlestības pilnus dabas, Dzimtenes un cilvēku savstarpējo attiecību tēlojumus.
Edvīns ir starp tiem, kurš jau ilgus gadus meklējis un sijājis zeltu, dedzis cerības zvaigzni, gaidījis un šodien var teikt, ka arī sagaidījis īsto Mīlestību. Viņa pēdējo gadu dzejoļos jaušama dziļa dzīves izpratne, miers, ticība un drošība par nākotni, kā daudziem šodien tik ļoti pietrūkst. To, ko pats ieguvis, Edvīns labprāt sniedz arī citiem. Un dots devējam atdodas.