Spārni – tie jau no seniem laikiem ir cilvēku vilinājuši. Pacelties debesīs kā putnam, lidot un nebūt piesaistītam pie zemes! Šīs ilgas ir iedvesmojušas ne tikai dzejniekus un romantiskas dabas cilvēkus. Pateicoties tām, šodien mums ir ne vien lidmašīnas, bet arī raķetes. Cilvēks pārvar zemes pievilkšanas spēku un dodas kosmosā.

Bet vai zeme pievelk tikai mūsu ķermeni? Vai, paceļoties gaisā, patiešām esam kļuvuši brīvi no zemes smaguma? Vai zemes pievilkšanas spēks nedarbojas kaut kur mūsos iekšēji? Vai tas nesasien zemes važās mūsu garu, ka dvēsele nespēj būt brīva un laimīga?

Viegliem spārnu vēzieniem... Jā, var jau lidot, bet smagnēji, ar piepūli, pārgurstot. Var censties būs gaišs, labs, mīlošs un tā nogurt no šīs cenšanās, ka pēc tam ilgi kaut ko tādu vairs negribas mēģināt. Paliek tikai vēlme iegūt, saņemt – spēku, mīlestību, prieku, ilgu apmierināšanu... Bet kurš to dos, kuram būs padoms un gudrība, lai palīdzētu?

Vai krājuma „Viegliem spārnu vēzieniem” autori ir saņēmuši atbildes uz šiem jautājumiem un palīdzējuši tās rast arī mums? Cik viegli ir viņu spārnu vēzieni?

Kas no dzīves skrējiena palicis, cik tālu ir tikts? Cik bieži ir svētki mūsos un mīlestības pārpilna sirds? Kāds pasaka, ka dzīve nav pasaka, bet tomēr dienu var saņemt kā brīnumu. Un sirdī notverts mirklis dzīvo ilgi. Piedodot attīrām sirdi, un tad skaistums tur var spēlēties. Cits atzīst, ka spārni ir lauzti un sirds ar dziļu rētu. Kādēļ dzīve lieliem robiem? Jā, ir bijusi apņemšanās savu mīlu veltīt tikai vienai, bet...

Mīlestība paceļ pāri visām dzīves grūtībām. Taču laikam tomēr jāprot atšķirt, kas ir īsta mīlestība, kāda tā ir, ko tā prasa un tad – ko tā dod. Mīlēt nozīmē dot, dalīties, reizēm tas nozīmē ciest. Kāds klusi čukst: vai ļausi tavu dzīvi piepildīt, Tevi sasildīt? Jā, vispirms domāt par otru, tad tikai par sevi. Lai otrs var ieraudzīt, ka esmu mainījies, lai būtu labāks viņam. Un kopējā nākotne varētu būt patiesa un neviltota. Lai būtu otram viņa pazudušais smaids, kad sirdi skumjas māc, kad arī pašam vajadzīgs kāds. Būt klusi līdzās dienās sniegoti baltās vai saulaini aukstās, lietaini skumjās vai krāsaini jaukās. Iet vienu ceļu, vai taisns tas jeb līkumots, vai par bezceļu saucams...

Ja tā spēj mīlēt, tad brīvs var būt un dvēsele dzied. Tad spārni ir stipri arī tad, ja nekā nav, kas citiem ir, ja jūties labs vienīgi Dievam. Tad var ieraudzīt ar sirdi, cik gan laba pasaulē daudz. Un teikt vārdu, kas kā zemē sēts grauds, ko maizē samalts būs ļauts.

Vai mūsu spārni kļūst stiprāki? Vai sirds gudrāka? Un, ja vēl kaut kā pietrūkst, meklēsim! Jo – kas meklē, tas atrod! Lai tiešām spējam pārvarēt zemes pievilkšanas spēku savā garā un dvēselē!

Paldies autoriem par atziņām, par to, ka meklējat paši un palīdzat arī mums raudzīties augstāk, skatīties tālāk un saprast skaidrāk! Lai mums visiem arvien drošāks un augstāks lidojums!