Mīlestības spārni... Kādi tie ir, kurp tie nes? Vai tālu, vai augstu? Un kāds ir lidojums – augsts un drošs jeb zems, koku un debesskrāpju traucēts? Cik izturīgi ir šie spārni, cik ilgi tie nes? Vai šos spārnus var aplauzt? Un, ja var, tad kas?

Esam izlasījuši grāmatu ar ļoti skaistu nosaukumu – „Mīlestības spārnos”. Varbūt ir vakars, kad aizveram pēdējo lappusi, varbūt mierīga brīvdiena, kad ļaujamies atpūtai un meklējam kaut ko skaistu, kaut ko, kas sasilda sirdi. Un kas tad vairāk silda par mīlestību? Vajadzētu taču būt tā, ka mīlestība atraisa visskaistāko, kas dzīvē ir – visapgarotākās jūtas, vismīļākos vārdus, vispašaizliedzīgākos darbus, vissirsnīgākās rūpes un mīļotā cilvēka labuma meklēšanu. Mīlestība kā patvērums, mīlestība kā laime, mīlestība kā briedums, mīlestība kā gudrība... Briedums? Gudrība? Vai arī gudrība? Kā ir ar gudrību mīlestībā? Saka taču, ka mīlestība esot akla. Vai tai ir vajadzīga gudrība? Un briedums – ko tas mīlestībā nozīmē?

Varbūt vajadzētu atbildēt tieši uz šiem pēdējiem jautājumiem, lai tad arī pirmie rastu īstās atbildes. Jo, rakstot par mīlestību, tiek tērēts tik daudz sāpju pilnu vārdu, tiek runāts par vilšanos, par mānu, par ilūziju un pat... par naidu. Vai tiem būtu jāiet roku rokā ar mīlestību? Bet varbūt tiešām tikai ilūzija? Varbūt pārāk ātri esam kaut ko paņēmuši, atdevuši? Jo nav bijis brieduma, kas ļautu pagaidīt, lai novērtētu jūtu patiesumu, savu un otra cilvēka spēju mīlēt, kad pirmā sajūsma noplok, kad mīlestībā jāēd pods sāls,  jādzīvo ikdienas pienākumu gūstā, jāmazgā netīras zeķes un jānorij rūgts vārds. Pietrūcis gudrības atšķirt mīlestības spārnus no ilūzijas pinekļiem... Ir ņemts par ātru, dots par ātru, aiziets tur, kam vēl neesam gatavi...

Mīlestībai ir visskaistākie vārdi, visspēcīgākie spārni un tā ir vispatiesākais dzīves piepildījums! Un ir avots, kur to smelt, kur atrast. Tālāk par cilvēka sirdi – otra un paša – augstāk, varenāk, īstāk. Tur, kur cilvēks radīts, pie Tā, kura dēļ viņš radīts, pie Tā, kurš ir lielāks par cilvēku un kuram ir ko dot. Dot, lai cilvēks, kurš meklē situmu sev, mīlestību sev, pārvēršas un spēj mīlestību izstarot, dot, sev neko neprasot. Un tad arī saņemt to pašu, būdams gatavs, pietiekami gudrs un nobriedis, lai īstā mīlestība varētu rast vietu sirdī, tur palikt, izturēt un celt lidojumā, ko neaptur ne vēji un vētras, ne zemes pievilkšanas spēks un dzīves smagums. Tādai mīlestībai esam dzimuši, tikai tādā radīsim laimi. Priekš tādas mums paredzēts izaugt.

Prieks, ka šajā grāmatā varam lasīt dzīvē jau daudz pieredzējušu autoru vārsmas par šo skaistāko dzīves balvu – mīlestību, kā arī gados jaunu autoru vārdus, kuros tiek apdziedāta šī karsti ilgotā, saņemtā, aizraujošā un nereti arī zaudētā mīlestība. Tādējādi autori viens otru papildina, iespējams, palīdz arī gūt kādas atbildes, saprast vairāk, lai kļūtu gudrāki un laimīgāki mīlestībā. Lai nebūtu jāviļas, bet varētu palikt uzticīgi mīlestībai – īstai mīlestībai.

Mīlestība vispirms ir māksla, tikai tad laime. Tādēļ novēlam ikvienam autoram pieaugt šajā mīlestības mākslā un tad arī pilnveidot savu literāro talantu! Lai varam lasīt vēl daudz skaistas dzejas, no kuras starotu patiesas mīlestības siltums un celtu spārnos arī lasītājus!